Pacientu tiesību likuma 3.panta otrā daļa noteic, ka, nodrošinot pacienta tiesības, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no personas rases, etniskās izcelsmes, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Atšķirīga attieksme ietver personas tiešu vai netiešu diskrimināciju, personas aizskaršanu vai norādījumu to diskriminēt.
Pacientu tiesību likuma 3.panta trešā daļa noteic, ka atšķirīga attieksme saistībā ar kādu no Pacientu tiesību likuma 3.panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.
Atšķirīgas attieksmes aizliegums pacientu tiesību nodrošināšanā ir daļa no cilvēktiesībām
Tiesības uz veselības aizsardzību un atšķirīgas attieksmes aizliegums, kas ir jāievēro šo tiesību īstenošanā izriet no starptautiskajām saistībām, kuras Latvija ir uzņēmusies ar Satversmes 89. pantu, kurā ir noteikts, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.
Uzņemoties starptautiskās saistības tiesību uz veselības aizsardzību jomā, Latvijai ir jānodrošina, ka katrai personai ir tiesības saņemt kvalitatīvus un kvalificētus, tiesību aktiem atbilstošus veselības aprūpes pakalpojumus. Tāpat, uzņemoties starptautiskās saistības Latvijai ir pienākums izstrādāt atbilstīgu nacionālo normatīvo regulējumu, lai aizsargātu to, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā to paredz starptautiskie tiesību akti un arī Satversmes 91.pants.
Atšķirīgas attieksmes aizliegums pacientu tiesību nodrošināšanā izriet no tiesiskās vienlīdzības principa
Tiesiskās vienlīdzības princips ir pamats taisnīgai un efektīvai veselības aprūpei. Tiesiskās vienlīdzības principa ietvaros ir jānodrošina, lai tiesību akti attiecībā pret visiem pacientiem valstī tiktu piemēroti vienādi, bez jebkādām individuālām privilēģijām.
Tiesiskās vienlīdzības princips nerada tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, ja salīdzināmā situācija ir prettiesiska. Ja, kādam pacientam ir prettiesiski nodrošināta kāda privilēģija, tas nenozīmē, ka cits pacients varēs šādu privilēģiju lūgt, atsaucoties uz atšķirīgas attieksmes aizskārumu.
Salīdzināmās situācijās, pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret pacientiem nedrīkst būt atšķirīga. Savukārt, pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, attieksme pret pacientiem nedrīkst būt vienāda.
Neattaisnotas atšķirīgas attieksmes aizliegums ir uzskatāms par diskrimināciju
Neattaisnotas atšķirīgas attieksmes aizliegums pret pacientu ir paredzēts ar mērķi radīt apstākļus, kuros sabiedrības locekļi var vienlīdzīgi un likumīgi izmantot un baudīt tiesības uz veselības aprūpi.
Izņēmumi ir pieļaujami vienīgi Pacientu tiesību likuma 3. panta trešajā daļā ietvertajā gadījumā. Proti, ja atšķirīga attieksme ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.
Diskriminācija pret pacientu var izpausties kā viena PTL 3. panta otrajā daļā norādītā aizliegtā kritērija, tā arī vairāku aizliegto kritēriju pārkāpums.
Lai konstatētu diskrimināciju, ir jāpierāda, ka tieši aizliegtā diskriminācijas kritērija, piemēram, etniskās izcelsmes dēļ vai valodas, dēļ pret cilvēku vērsta nepamatoti atšķirīga attieksme. Piemēram, ārstniecības iestādē izdots rīkojums neatbildēt uz telefona zvaniem, angliski, runājošiem pacientiem.
Diskriminācija, kas izpaužas vairāku aizlieguma kritēriju dēļ jeb daudzējādā diskriminācija var būt identificējama tādā gadījumā, ja tā ietver ne tikai, piemēram, pacienta reliģisko pārliecību, bet arī kādu citu vai citus kritērijus, kas ietverti PTL 3. panta otrajā daļā, tostarp “citus apstākļus”. Starp tiem var būt arī pacienta seksuālā orientācija. Tā, piemēram, ja bez objektīvi pamatota un tiesiska mērķa stacionārā ārstniecības iestāde, kuras veselības aprūpes pakalpojumos ietilpst medicīniskā apaugļošana, to nesniedz homoseksuālām sievietēm, kuras nepieder katoļticībai.
Atšķirīga attieksme ietver personas tiešu vai netiešu diskrimināciju, personas aizskaršanu vai norādījumu to diskriminēt
Tieša diskriminācija pret pacientu var izpausties kā atšķirīga attieksme vienādās situācijās vai kā vienāda attieksme atšķirīgās situācijās. Piemēram, attieksme pret pacientiem ar līdzīgu veselības stāvokli, diagnozi un vecumu, ir dažāda. Savukārt, attieksme pret pacientiem ar atšķirīgu veselības stāvokli, diagnozi un vecumu, ir vienāda.
Netieša diskriminācija var skart kādu noteiktu pacientu grupu, pamatojoties uz šķietami neitrālu kritēriju, kam ir cieša saikne ar kādu no Pacientu tiesību likuma 3.panta otrajā daļā aizliegtajiem kritērijiem. Netieša diskriminācija izpaužas situācijā, kur noteiktai pacientu grupai nav liegtas tiesības īstenot savas tiesības, bet tomēr šo pacientu iespējas vai ieguvumi nav līdzvērtīgi ar citiem pacientiem tajā pašā situācijā. Piemēram, noteikta veida veselības aprūpes pakalpojumi tiek sniegti no plkst. 13.00 līdz plkst. 15.00 un tikai galvaspilsētā, kā rezultātā pacienti, kuras ir darbspējas vecumā un strādā no plkst. 9.00 līdz plkst. 18.00, un nedzīvo galvaspilsētā, ir nostādīti neizdevīgākā situācijā nekā tie pacienti, kuri nestrādā un ir, piemēram, pensijas vecumā, un dzīvo galvaspilsētā.
Personas aizskaršana ir diskriminācijas veids, kad notiek cilvēka pakļaušana tādai no viņa viedokļa nevēlamai rīcībai, kuras mērķis vai rezultāts ir cilvēka cieņas aizskaršana un iebiedējošas, naidīgas, pazemojošas vai aizskarošas vides radīšana.
Piemēram, tā var būt naidīga un verbāli pazemojoša attieksme pret pacientu viņa vecuma dēļ. Piemēram, pacientam netiek sniegta informācija ārstniecības procesā, personiskās nepatikas dēļ pret pacientu paaugstinātā tonī norādot, ka viņš nav uzskatāms par pietiekami izglītotu, lai izprastu informāciju, jo viņš vairs vecuma dēļ nav pakļauts biežai socializācijai sabiedrībā un darba vidē un nespēs izprast informāciju.
Jāņem vērā, ka nepieņemama komunikācija ar pacientu visbiežāk ir ārsta nevērības sekas. Tomēr, tajā pašā laikā, nevar izslēgt, ka nav notikusi diskriminācija.
Svarīgi atcerēties, ka nelaipna izturēšanās pret pacientu nav uzskatāma vien par komunikācijas problēmu. Tas ir pacientu tiesību aizskārums. Tostarp, jāņem vērā, ka Pacientu tiesību likumā ietverts ne vien atšķirīgas attieksmes aizliegums, bet arī pacienta tiesības uz laipnu attieksmi. Proti, Pacientu tiesību likuma 5.panta otrā daļa paredz, ka ārstniecības ietvaros pacientam ir tiesības uz laipnu attieksmi neatkarīgi no viņa slimības rakstura un smaguma.
Norādījums diskriminēt personu ir diskriminācijas veids, kas konstatējams gadījumos, kad tiek dots norādījums citai personai diskriminēt personu, pamatojoties uz kādu no aizliegtajiem kritērijiem. Piemēram, privātajā ārstniecības iestādē izdots rīkojums neuzņemt personas ar invaliditāti, jo ārstniecības iestādes telpas nav tam īpaši pielāgotas.
Diskrimināciju var pierādīt detalizētāka situācijas izpēte un iegūto pierādījumu analīze.
Diskrimināciju pret pacientu ir iespējams konstatēt, pamatojoties uz pierādījumiem. Tāpat arī, konstatējot zināmu sistēmisku rīcību ārstniecības iestādē.
Par pierādījumiem ir uzskatāmas normatīvajos aktos noteiktā kārtībā iegūtas ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā un kurus izmanto pierādīšanas procesā visu apstākļu esamības vai neesamības pamatošanai. Iegūtos pierādījumus parasti nostiprina procesuālo darbību protokolos, atzinumos un citos dokumentos. Tie var būt pacienta medicīniskie dokumenti, tāpat ārstniecības personu un ārstniecības iestāžu paskaidrojumi, liecinieku liecības, kā arī citas ziņas, kas ar burtu, ciparu un citu rakstveida zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, kompaktdiski, digitālie videodiski vai citi datu nesēji).
Tāpat, lai pierādītu diskrimināciju, var tikt izmantoti tādi pierādījumi kā citu personu liecības, video vai skaņas ieraksti utt. Tāpat nozīme var būt arī ekspertu slēdzieniem. Piemēram, citas ārstniecības personas viedoklis par to, vai pacienta veselības aprūpe ir bijusi kvalitatīva un vai ir tikušas ievērotas pacienta tiesības.
Atšķirīga attieksme saistībā ar kādu no Pacientu tiesību likuma 3.panta otrajā daļā minētajiem apstākļiem pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, kura sasniegšanai izraudzītie līdzekļi ir samērīgi.
Objektīvi pamatoti ir visi racionāli un ētiski pieņemami apsvērumi, kuri ir brīvi no subjektīvās attieksmes un aizspriedumiem. Tas nozīmē, ka lēmumiem un rīcībai attiecībā pret pacientu ir jābalstās uz objektīviem faktiem, loģiku un ētiskiem principiem, nevis personīgām emocijām, priekšrocībām vai aizspriedumiem.
Ar atšķirīgu attieksmi attaisnojošu leģitīmu jeb tiesisku mērķi ir jāsaprot tāds mērķis, kas nav pretrunā ar konstitucionālajām normām (tajā skaitā cilvēktiesībām un konstitucionāla ranga vispārējo tiesību principiem).
Lai mērķi varētu atzīt par tiesisku, pirmkārt, tam ir jābūt ietvertam normatīvajos aktos. Otrkārt, līdzeklim, kādā šis mērķis tiek sasniegts, ir jābūt tiesiskam. Ja atšķirīga attieksme noteikta uz likuma pamata, tad, konstatējot, ka tā ir balstīta uz saprātīgiem iemesliem, tiek prezumēts, ka tā ir samērīga.
Atšķirīga attieksme ir attaisnojama ne tikai tad, ja tā ir objektīvi pamatota ar tiesisku mērķi, bet arī tad, ja izraudzītie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir samērīgi. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina, ka izvēlētās darbības vai pasākumi ir piemēroti, nepieciešami un atbilstoši mērķa sasniegšanai.
Samērīgums vienlīdzības principa kontekstā nozīmē to, ka labumam, ko sabiedrība iegūst ar atšķirīgo attieksmi pret salīdzināmajām situācijām, ir jābūt lielākam nekā zaudējumam, ko cieš tās personas, kuras atrodas nelabvēlīgākajā no abām situācijām.
Vērtējot, vai izraudzītie līdzekļi tiesiska mērķa sasniegšanai ir samērīgi, ir rūpīgi jāpārbauda, vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai, vai rīcība ir nepieciešama, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, vai darbība ir samērīga jeb atbilstoša un vai labums, ko iegūs sabiedrība, būs lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.
Tā, piemēram, vērtējot, vai izraudzītie līdzekļi ir tiesiski un samērīgi mērķa sasniegšanai, ir jāveic rūpīga pārbaude:
- Vai izvēlētie līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai?
- Vai rīcība ir nepieciešama, vai ir iespējams sasniegt mērķi ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas aizskar pacienta tiesības un intereses mazāk?
- Vai izvēlētā darbība ir samērīga un atbilstoša mērķa sasniegšanai?
- Vai sabiedrības iegūtais labums ir lielāks par pacienta tiesībām un interesēm nodarīto zaudējumu?
Pacientu tiesību likuma 18. pants paredz vairākus pacientu tiesību un interešu aizsardzības līdzekļus, tostarp gadījumos, kad pastāv aizdomas par diskriminējošu attieksmi
Pacientu tiesību likuma 18.pants paredz, ka Pacientu tiesību likumā noteikto tiesību vai no tām izrietošo interešu aizstāvēšanai persona var izmantot visus likumos paredzētos tiesību aizsardzības mehānismus, tai skaitā vērsties tiesā likumā noteiktajā kārtībā. Ja tiesību vai interešu aizstāvēšana notiek administratīvā procesa ietvaros, attiecīgos administratīvos aktus un faktisko rīcību, ja Pacientu tiesību likumā nav noteikts citādi, var apstrīdēt Veselības inspekcijā. Veselības inspekcijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā. Pacientu tiesību likumā noteikto tiesību vai no tām izrietošo ar ārstniecību saistīto interešu aizstāvēšanai persona normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ne vēlāk kā divu gadu laikā no tiesību vai interešu aizskāruma dienas ir tiesīga iesniegt sūdzību Veselības inspekcijā normatīvajos aktos noteikto un nepieciešamo darbību veikšanai. Atbilde uz sūdzību sniedzama Iesniegumu likumā noteiktajā termiņā vai – gadījumā, ja tiek uzsākts administratīvais process, – vienlaikus ar lēmuma pieņemšanu šajā procesā. Personu, kas iesniegusi sūdzību, informē par administratīvā procesa uzsākšanu.
Veselības inspekcijai ir tiesības fiziskajai vai juridiskajai personai piemērot administratīvo atbildību pēc Ārstniecības likuma 84. panta par veselības aprūpes pārkāpumiem, kas var ietvert pacientu tiesību pārkāpumus, tostarp Pacientu tiesību likuma 3. panta otrās un trešās daļas pārkāpumus.
Ārstniecības likuma 84. pants paredz, ka par medicīnisko atzinumu sniegšanas pārkāpumiem vai veselības aprūpes pārkāpumiem piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz simt naudas soda vienībām, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku no sešiem mēnešiem līdz diviem gadiem vai bez tā, bet juridiskajai personai – no piecdesmit līdz piecsimt piecdesmit naudas soda vienībām jeb no 250 līdz 2750 eiro.
Gadījumos, kad pastāv aizdomas par diskriminējošu attieksmi, pacientam, vai personai, kas pārstāv pacientu, ir tiesības vērsties ne tikai Veselības inspekcijā, bet arī Tiesībsarga birojā. Saskaņā ar Tiesībsarga likuma 11. panta 2.punktu viena no tiesībsarga funkcijām ir sekmēt vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu un jebkāda veida diskriminācijas novēršanu. Savukārt citastarp saskaņā ar Tiesībsarga likuma 12.pantu, pildot Tiesībsarga likumā noteiktās funkcijas, tiesībsargs pieņem un izskata privātpersonu iesniegumus, kā arī var ierosināt pārbaudes lietu apstākļu noskaidrošanai un pēc pārbaudes lietas noslēgšanas var sniegt ārstniecības iestādei un ārstniecības personai ieteikumus un atzinumus par darbības tiesiskumu. Tāpat tiesībsargam konstatējot pārkāpumu, atbilstoši Tiesībsarga likuma 13.panta 9. un 10.punktam, ir tiesības vērsties tiesā.