Pacientu tiesību likuma 15.panta ceturtā daļa noteic, ka persona, reģistrējoties ārstniecības iestādē vai saņemot ārstniecību, pēc ārstniecības personas pieprasījuma uzrāda personu apliecinošu dokumentu, izņemot gadījumu, kad pacientam sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību un viņš sava veselības stāvokļa dēļ nespēj uzrādīt šādu dokumentu. Pacients personu apliecinošu dokumentu uzrāda, tiklīdz tas ir iespējams.
Svarīgi zināt, ka prasība uzrādīt personu apliecinošu dokumentu neattiecas uz apcietinātiem vai notiesātiem pacientiem. Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 15.panta septīto daļu, kārtību, kādā ieslodzījuma vieta informē ārstniecības iestādi, kas atrodas ārpus ieslodzījuma vietas, par tāda apcietināta vai notiesāta pacienta personas datiem, kurš ievietots šajā ārstniecības iestādē, kā arī par ieslodzījuma vietā veikto ārstniecību reglamentē Ministru kabineta 2011.gada 19.aprīļa noteikumi Nr.299 “Kārtība, kādā ieslodzījuma vieta informē ārstniecības iestādi par apcietināta vai notiesāta pacienta personas datiem un ieslodzījuma vietā veikto ārstniecību”.
Kas ir personu apliecinošs dokuments?
Personu apliecinošu dokumentu likuma 2.panta pirmā daļa noteic, ka personu apliecinošs dokuments ir tiesību aktos pilnvarotas valsts pārvaldes iestādes izsniegts dokuments, kas apliecina tā turētāja identitāti un tiesisko statusu.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 4.panta pirmo daļu, personu apliecinošs dokuments ir:
- personas apliecība;
- pase.
Tas nozīmē, ka tāds dokuments kā, piemēram, autovadītāja apliecība, nav personu apliecinošs dokuments.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 4.panta otro un trešo daļu personu apliecinošus dokumentus izsniedz, pamatojoties uz Fizisko personu reģistra datiem. Personu apliecinošā dokumentā iekļauj ziņas par personu atbilstoši Fizisko personu reģistra datiem un personas biometrijas datus (fiziskās personas fizisko īpašību un rādītāju kopums (sejas digitālais attēls, pirkstu (delnu) pēdas vai nospiedumi) tādā apjomā un formātā, kā to nosaka Latvijai saistošie starptautiskie tiesību akti par prasībām ceļošanas dokumentiem.
Par personas identitāti un tiesisko statusu var pārliecināties, ja persona uzrāda pasi vai personas apliecību, ko atbilstoši likumā noteiktajam izsniedz atbilstoši savai kompetencei Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Ārlietu ministrija vai Valsts robežsardze.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 5.panta pirmo daļu Latvijas Republikā ir šādas personas apliecības:
- Latvijas pilsoņa personas apliecība;
- Latvijas nepilsoņa personas apliecība;
- citas Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Ekonomikas zonas valsts vai Šveices Konfederācijas pilsoņa personas apliecība;
- trešās valsts pilsoņa personas apliecība;
- Latvijā akreditētas ārvalstu diplomātiskās vai konsulārās pārstāvniecības, starptautiskās organizācijas vai tās pārstāvniecības, cita starptautisko tiesību subjekta, konsulārās iestādes darbinieka, šāda darbinieka ģimenes locekļa vai privātā mājkalpotāja personas apliecība;
- ārzemnieka personas apliecība.
Atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 5.panta sestajā daļā noteiktajam personas apliecības, izņemot akreditētu personu apliecības, izsniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 5.panta septīto daļu akreditētu personu apliecības izsniedz Ārlietu ministrija.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 6.panta pirmo daļu Latvijas Republikā ir šādas pases:
- Latvijas pilsoņa pase;
- Latvijas nepilsoņa pase;
- diplomātiskā pase;
- dienesta pase;
- bezvalstnieka ceļošanas dokuments;
- bēgļa ceļošanas dokuments;
- ceļošanas dokuments personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts alternatīvais statuss.
Atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 6.panta trešajā daļā noteiktajam Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde izsniedz:
- Latvijas pilsoņa pases;
- Latvijas nepilsoņa pases;
- bezvalstnieka ceļošanas dokumentus;
- bēgļa ceļošanas dokumentus (saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 11.panta trešo daļu, ja bēglis vai persona, kurai piešķirts alternatīvais statuss, personu apliecinošu dokumentu Latvijā saņem pirmo reizi, attiecīgās personas identitāti apliecina Valsts robežsardzes izsniegts patvēruma meklētāja personas dokuments);
- ceļošanas dokumentus personām, kurām Latvijas Republikā piešķirts alternatīvais statuss.
Atbilstoši Personu apliecinošu dokumentu likuma 6.panta ceturtajā daļā noteiktajam Ārlietu ministrija izsniedz:
- diplomātiskās pases;
- dienesta pases.
Saskaņā ar Patvēruma likuma 8.panta pirmo un trešo daļu patvēruma meklētāja statusu un tiesības uzturēties Latvijas Republikas teritorijā patvēruma procedūras laikā apliecina patvēruma meklētāja personas dokuments, ko izsniedz Valsts robežsardze, vai ārzemnieka personas apliecība, ko izsniedz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde.
Situācijās, kas nav uzskatāmas par gadījumiem, kad pacientam sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību , bet kad ārstniecības iestādē vēršas persona, kurai nav personu apliecinoša dokumenta un persona nav iekļauta arī nevienā datu bāzē vai tehnisku iemeslu dēļ identifikācija, pielietojot Biometrijas datu apstrādes sistēmu, nav iespējama, Pacientu tiesību likuma 15.panta ceturtā daļas izpilde ir neiespējama. Tā iemesla dēļ ārstniecības iestāde var atteikt pacientu pierakstīt veselības aprūpes pakalpojuma saņemšanai.
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 15.panta trešo daļu pacientam ir saistoši ārstniecības iestādes iekšējās kārtības noteikumi un ārstniecības personas norādījumi. Ārstniecības likuma 42.pantu gadījumos, kad pacienta dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārstniecības personu norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstam ir tiesības atteikties no turpmākās pacienta ārstēšanas.
Kad pacientam jāuzrāda personu apliecinošs dokuments?
Pacientam personu apliecinošs dokuments ir jāuzrāda, reģistrējoties ārstniecības iestādē vai saņemot ārstniecību.
Izņēmums ir pieļaujams gadījumā, kad pacientam tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, un viņš sava veselības stāvokļa dēļ nespēj uzrādīt personu apliecinošu dokumentu. Tādā situācijā pacients personu apliecinošu dokumentu uzrāda, tiklīdz tas ir iespējams.
Kas drīkst pieprasīt pacientam personu apliecinošu dokumentu?
Pacientam personu apliecinošs dokuments ir jāuzrāda pēc ārstniecības personas pieprasījuma.
Jāņem vērā, ka praksē personu apliecinošu dokumentu pacientam bieži pieprasa arī reģistratūras darbinieki, kuri ne vienmēr ir ārstniecības personas. Tādēļ iestādei jānodrošina, lai dokumenta uzrādīšana notiek ārstniecības personas uzdevumā vai klātbūtnē, ievērojot normatīvo aktu prasības.
Kāpēc pacientam ir nepieciešams uzrādīt personu apliecinošu dokumentu?
Personu apliecinoša dokumenta uzrādīšana ir priekšnoteikums, tam, lai pacients varētu saņemt veselības aprūpes pakalpojumus, izņemot neatliekamus gadījumus.
Personu apliecinoša dokumenta uzrādīšana:
- ir pacienta pienākums, kas noteikts Pacientu tiesību likuma 15.panta ceturtajā daļā;
- nodrošina drošu, precīzu un kvalitatīvu veselības aprūpi;
- aizsargā informāciju par pacientu un pacienta tiesības.
Pienākums uzrādīt personu apliecinošu dokumentu nav tikai formalitāte.
Ar personu apliecinošu dokumentu tiek īstenota pacienta identifikācija un tiesiskā statusa pārbaude, tostarp informācijas noskaidrošana Fizisko personu reģistrā, vai pacients neatrodas aizbildnībā vai aizgādnībā, kas savukārt sekmē citu pacientu tiesību īstenošanu. Piemēram, piekrišanu ārstniecībai vai atteikšanos no tās, kas ir reglamentēta Pacientu tiesību likuma 6. un 7.pantā.
Pacienta identifikācija un tiesiskā statusa pārbaude ir būtiska pacienta drošības sastāvdaļa, kas palīdz novērst kļūdas un nodrošina pareizu medicīniskās informācijas apriti.
Pacienta identifikācija un precīza pacientu datu apstrāde nodrošina Pacientu tiesību likumā ietverto pacienta tiesību ievērošanu. Tostarp Pacientu tiesību likuma 5.panta otrajā daļā ietverto pacientu tiesību uz kvalitatīvu ārstniecību un Pacientu tiesību likuma 5.panta piektajā daļā ietverto tiesību saņemt pēctecīgu ārstniecību ievērošanu. Pacienta identifikācija ļauj ārstam piekļūt iepriekšējiem ierakstiem pacientam medicīniskajos dokumentos un izvērtēt pacienta slimības vēsturi, kas ir būtiski, lai pieņemtu medicīniski pamatotus lēmumus un nodrošinātu ārstniecības turpinājumu.
Tāpat Pacienta identifikācija un precīza pacientu datu apstrāde saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 10.pantu nodrošina informācijas par pacientu aizsardzību. Dati par personas veselību ir īpašas kategorijas personas dati, kuru apstrādei piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regulas), Fizisko personu datu apstrādes likuma, Pacientu tiesību likuma 10.panta un citu normatīvo aktu prasības.
Nepareiza vai nepilnīga pacienta identificēšana var radīt kļūdas pacienta veselības aprūpes un ārstniecības procesā – piemēram, nepareizu medikamentu vai izmeklējumu nozīmēšanu. Personu apliecinošs dokuments ir galvenais veids, kā no šādiem riskiem izvairīties.
Kā identificēt pacientu, kuram nav personu apliecinoša dokumenta?
Praksē mēdz būt situācijas, kad pacientam nav personu apliecinoša dokumenta, pases vai personas apliecības, ko uzrādīt.
Ņemot vērā, ka pacienti iedalāmi vairākās vecuma grupās, kārtība, kādā identificēt pacientu ir juridiski atšķirīga.
Nepilngadīga pacienta līdz 14 gadu vecumam identificēšana, ja viņam nav personu apliecinoša dokumenta.
Pacientu tiesību likuma 13.panta pirmā daļa noteic, ka nepilngadīga pacienta (līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai) ārstniecība pieļaujama, ja tas ir viņa labākajās interesēs un viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu, izņemot Pacientu tiesību likuma 7. panta astotajā un devītajā daļā minētos gadījumus.
Pacientu tiesību likuma 7.panta astotā daļa noteic, ka gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un nav iespējams saņemt paša pacienta vai personas, kas pārstāv pacientu, piekrišanu, ārstniecības persona savas kompetences ietvaros veic neatliekamus pasākumus – izmeklēšanu, ārstēšanu, tajā skaitā ķirurģisku vai cita veida invazīvu iejaukšanos. Šādos gadījumos izmeklēšanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsilijs, izņemot gadījumu, kad sniedzama pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Pacientu tiesību likuma 7.panta devītā daļa noteic, ka ķirurģiskās vai cita veida invazīvās iejaukšanās laikā ārstējošajam ārstam bez pacienta dotas informētās piekrišanas ir tiesības veikt iepriekš neplānotu ārstēšanu, ja pacienta veselībai vai dzīvībai ir būtisks kaitējums vai tā iestāšanās risks vai ja neveiktās ārstēšanas dēļ viņa veselībai varētu rasties nesalīdzināmi lielāks kaitējums.
Pacientu tiesību likuma 14.pants paredz kārtību, kādā iesaistāma Bāriņtiesa un kārtību, kādā ārstu konsīlijam ir tiesības pieņemt lēmumu par nepilngadīgā pacienta ārstniecības uzsākšanu, gadījumos, kad nepilngadīga pacienta likumiskais pārstāvis atsakās dot savu piekrišanu ārstniecības uzsākšanai vai likumiskie pārstāvji nespēj vienoties par ārstniecības uzsākšanu, vai ārstam nav zināma nepilngadīgā pacienta likumisko pārstāvju atrašanās vieta, bet ārsts uzskata, ka ārstniecības uzsākšana ir nepilngadīgā pacienta interesēs.
Tādējādi situācijās, kad neiestājas Pacientu tiesību likuma 13.panta pirmā daļā un 14.pantā ietvertie izņēmuma gadījumi, nepilngadīgā pacienta (līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai) ārstniecība pieļaujama, ja tas ir viņa labākajās interesēs un viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 9.panta pirmo un septīto daļu personas apliecība ir obligāts personu apliecinošs dokuments Latvijas pilsonim vai nepilsonim, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu. Latvijas pilsonim vai nepilsonim, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu, pasi izsniedz, ja viņam ir derīga personas apliecība, vai pasi izsniedz vienlaikus ar personas apliecību.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 10.panta pirmo un trešo daļu, personai, kura nav sasniegusi 15 gadu vecumu, personu apliecinošu dokumentu izsniedz pēc šīs personas likumiskā pārstāvja lūguma. Ja persona nav sasniegusi 14 gadu vecumu, tās personu apliecinošu dokumentu saņem šīs personas likumiskais pārstāvis.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 12.panta otrajā daļā noteikto, ja persona nav sasniegusi 14 gadu vecumu, par tās personu apliecinoša vai pagaidu dokumenta glabāšanu ir atbildīgs šīs personas likumiskais pārstāvis.
Personu apliecinošu dokumentu likuma 11.panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka personu identificē līdz personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai. Ja Latvijas pilsonis vai nepilsonis, kurš sasniedzis 15 gadu vecumu, personu apliecinošu dokumentu saņem pirmo reizi, viņa identitāti, iesniedzot dokumentus personu apliecinoša dokumenta izsniegšanai, apliecina viņa likumiskais pārstāvis vai kāds no viņa pilngadīgiem radiniekiem.
Jānorāda, ka likumiskajam pārstāvim nav pienākuma saņemt bērna līdz 15 gadu vecumam personu apliecinošu dokumentu. Tādējādi, var pastāvēt situācijas, kad nepilngadīgajam pacientam līdz 14 gadu vecumam var gan būt, gan arī nebūt personu apliecinošs dokuments.
Tādējādi, var pastāvēt situācijas, kad nepilngadīgā pacienta nepilngadīgā pacienta (līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai) identifikācijas procesā ir nepieciešams piemērot ne vien tās tiesību normas, kurās ir noteikti personu apliecinoši dokumenti un to izsniegšanas kārtība, kā arī personu apliecinoša dokumenta turētāja tiesības un pienākumi, bet arī Civillikuma 177.pantā ietvertais regulējums, proti, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, kas, savukārt, nosaka vecāku tiesības un pienākumu pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Līdz ar to, ja likumiskais pārstāvis nav saņēmis bērna līdz 15 gadu vecumam personu apliecinošu dokumentu, viņam jebkurā gadījumā ir pienākums īstenot pacienta identifikācijas procesu.
Ministru kabineta 2012.gada 21.februāra noteikumu Nr.134 “Personu apliecinošu dokumentu noteikumi” 9.2.apakšpunktā noteikts, ja persona vēlas, pasē iekļauj ziņas par personas bērnu, kas jaunāks par 18 gadiem. Līdz ar to, ja persona vēlas, pasē var tikt ierakstītas Fizisko personu reģistra ziņas par personas bērnu, kas jaunāks par 18 gadiem. Ieraksts nepilngadīgā pacienta likumiskā pārstāvja pasē var apliecināt, ka tā persona, kurai izsniegta minētā pase, ir nepilngadīgā pacienta likumiskais pārstāvis, ziņas par kuru ir ierakstītas pasē.
Dzimšanas apliecība nav personu apliecinošs dokuments, taču tā var būt papildinājums pacienta identifikācijai, ja bērna personu apliecinošie dokumenti vēl nav izsniegti. Tomēr, dzimšanas apliecība ne vienmēr nodrošina nepārprotamu pacienta identifikāciju, tādēļ ir jāizmanto vismaz divi identifikatori (piemēram, bērna vārds un dzimšanas datums vai personas kods).
Nepilngadīga pacienta no 14 gadu vecuma identificēšana, ja viņam nav personu apliecinoša dokumenta.
Pacientu tiesību likuma 13.panta otrā daļa noteic, ka nepilngadīga pacienta (no 14 gadu vecuma) ārstniecība ir pieļaujama, ja saņemta viņa piekrišana, izņemot šā likuma 7. panta astotajā un devītajā daļā minētos gadījumus. Ārstam ir pienākums izvērtēt nepilngadīgā pacienta briedumu, spēju sniegt ārstniecībai nepieciešamo informāciju un spēju dot informēto piekrišanu. Ja ārsts konstatē nepietiekamu nepilngadīgā pacienta briedumu, informēto piekrišanu ārstniecībai dod nepilngadīgā pacienta likumiskais pārstāvis.
|
No 15 gadu vecuma pastāv personu apliecinošā dokumenta saņemšanas obligāts pienākums. No 14 gadu līdz 15 gadu vecumam nepastāv personu apliecinoša dokumenta saņemšanas obligāts pienākums. Ja nepilngadīgais pacients (no 14 gadu vecuma) vai viņa likumiskie pārstāvji vēlas, lai nepilngadīgais pacients ārstniecības iestādē varētu vērsties patstāvīgi, tad viņam ir jābūt personu apliecinošam dokumentam. No 14 gadu līdz 15 gadu vecumam nepilngadīgajam personu apliecinošu dokumentu izsniedz pēc nepilngadīgās pacienta personas likumiskā pārstāvja lūguma. Ja personu apliecinošs dokuments no 14 gadu līdz 15 gadu vecumam nav saņemts, tad kā norādīts iepriekš, pacienta identitāti var apliecināt, piemēram, ieraksts likumiskā pārstāvja pasē vai dzimšanas apliecība. Tas vienlaikus nozīmē arī to, ka pacienta (no 14 gadu vecuma) reģistrācijas procesā ir jāpiedalās likumiskajam pārstāvim, kas var apliecināt nepilngadīgā pacienta identitāti. |
Pilngadīga pacienta indentificēšana, ja viņam nav personu apliecinoša dokumenta un Pacienta identificēšana gadījumā, kad pacientam sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību un viņš sava veselības stāvokļa dēļ nespēj uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.
Pacienta identificēšana ārstniecības nolūkos, var būt nepieciešama arī tajos gadījumos, kad pacients veselības stāvokļa dēļ nespēj uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.
Pacientu šādos gadījumos ir iespējams identificēt ar biometrisko datu palīdzību – piemēram, sejas digitālā attēla vai pirkstu nospiedumu analīzes ceļā. Saskaņā ar Biometrijas datu apstrādes sistēmas likuma 13.panta 13.punktu un 14.panta 16.punktu ārstniecības iestāžu reģistrā iekļautās stacionārās ārstniecības iestādes, kas nodrošina neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu biometrijas datu apstrādes sistēmā iekļautos datus izmanto, lai nodrošinātu: personas identitātes noteikšanu, ja tas nepieciešams neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai.
Kāpēc tas ir būtiski:
Personas identitātes noteikšana ļauj ārstniecības personām piekļūt iepriekš dokumentētai informācijai par pacientu un nodrošināt pacienta ārstniecības pēctecību arī ārkārtas situācijās.
Vienlaikus jāņem vērā, ka ārstniecībā var pastāvēt situācijas, kad persona nav iekļauta datu bāzēs vai tehnisku iemeslu dēļ identifikācija, pielietojot Biometrijas datu apstrādes sistēmu, nav iespējama.
Neatliekamā medicīniskā palīdzība pacientam tādās situācijās ir jāsniedz jebkurā gadījumā, un dokumenta vai biometrijas datu neesamība nedrīkst būt šķērslis neatliekamās medicīniskās palīdzības saņemšanai.
Tādos gadījumos, jāņem vērā, ka pacienta ārstniecības īstenošanas nolūkos, var būt situācijas, kad nepieciešams personu atpazīt ar citiem līdzekļiem. Personu var uzskatīt par identificējamu, ja ar sapratīgiem un tiesiskiem līdzekļiem iespējams iegūt informāciju, kas ļauj viņu tieši vai netieši atpazīt. Piemēram, personas vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvietas adrese, foto un video var būt informācija, ar kuru var identificē fizisku personu.
Par personu apliecinoša dokumenta neesību personai ir piemērojama administratīvā atbildība.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 17.panta pirmo daļu par dzīvošanu bez derīga personu apliecinoša dokumenta piemēro brīdinājumu vai naudas sodu līdz septiņām naudas soda vienībām jeb 35 euro.
Saskaņā ar Personu apliecinošu dokumentu likuma 18.panta otro daļu administratīvā pārkāpuma procesu par šā likuma 17. panta pirmajā minētajiem pārkāpumiem veic Valsts robežsardze.
Veselības inspekcija izsaka pateicību Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei par juridisko atbalstu skaidrojuma sagatavošanā!