Noturīgu organisku piesārņotāju ietekme uz cilvēka veselību

 

 
1.Kas ir  noturīgie organiskie piesārņotāji (NOP) un kā tie nokļūst apkārtējā vidē
 
NOP ir oglekļa bāzes savienojumi, kuru raksturīgākās īpašības ir:
 
  • spēja ilgstoši saglabāties vidē;
  • spēja izplatīties vidē lielos attālumos;
  • uzkrāties dzīvo organismu taukaudos;
  • iedarboties toksiski uz cilvēkiem un dzīvniekiem.
 
Tas nozīmē, ka, arī pārtraucot šo savienojumu ražošanu, nevar izslēgt iespēju, ka šīs vielas vēl  turpinās izdalīties  no gala produkta un uzkrāties vidē.
 
Daudzi aromātiskie ogļūdeņraži ir gan taukos šķīstoši, gan noturīgi vidē. Ja tajos ūdeņraža atomu aizvieto ar hlora vai cita halogēna atomu, to noturīgums un  šķīdība taukos, toksiskums pieaug vēl vairāk. Tieši šie savienojumi veido lielāko NOP daļu. Klasiskie toksiskie piesārņotāji ir insekticīdi, kā piemēram, DDT, dieldrīns, toksafēns, hlordāns un heksahlorcikloheksāns. Šo insekticīdu lietošana jau ilgāku laiku ir aizliegta Eiropā, t.sk. arī Latvijā. Taču citās pasaules valstīs šos insekticīdus izmanto vēl samērā plaši. Ražošanā izmantojamie NOP ir polihlorētie bifenili, polihlorētie naftalēni, hlorparafīns un bromētās  liesmu slāpētājvielas.
 
20. gs. 60-tajos gados pasaulē  radās bažas un satraukums, vērojot putnu bojāeju pēc lauku apstrādes ar insekticīdiem. Pētot mirušos putnus un plēsīgo putnu olas, tajās konstatēja  augstas DDT un dzīvsudraba koncentrācijas. Kad nedaudz vēlāk augstas dzīvsudraba koncentrācijas atrada līdakās un citās zivju sugās, kā arī putnu olās, cūkas un liellopu gaļā, satraukums sabiedrībā pieauga.
 
Tas veicināja zinātnisko pētījumu attīstību: zinātnieki sāka pētīt dažādu piesārņotāju izplatību un kaitīgos iedarbības efektus. Izmantojot gāzu hromatogrāfijas metodi, bija iespējams atklāt hlora savienojumus pat visniecīgākajos daudzumos (piko gramos – miljon – miljonā daļa grama).
 
Nezināmas  piesārņojošas vielas atrada jūras ērgļa un zivju audos, pie tam jūras ērgļa organismā šis piesārņojums bija lielā daudzumā. Raksturīga piesārņojuma īpašība bija – liela noturīguma pakāpe (paraugi palika nemainīgi, tos vārot koncentrētā sērskābē vai sārmā). 
 
Tikai 1966. gadā Jensens atklāja šo piesārņojošo  vielu – polihlorētos bifenilus (PHB)  (pavisam 209 izomēri no kuriem tikai daži ir toksiski), un kuru pamatu  veido ogļūdeņradis dažādās hlorēšanas pakāpēs. PHB bija pazīstami jau arī agrāk, to rūpnieciskā ražošana sākās  1929. gada sākumā, taču nebija veikta to zinātniskā izpēte. Pētījumu rezultāti  parādīja, ka šie savienojumi 37 gadu laikā bija izplatījušies vidē lielos daudzumos, t.sk. arī Baltijas jūras faunā. Arī pašlaik vēl slēgtās sistēmās izmanto PHB  - elektriskās iekārtās – transformatoros, jo vielai ir labas elektroizolējošas īpašības un tā spēj izturēt augstas temperatūras. Bez tam PHB izmantoja siltuma apmaiņas šķidrumos, hidraulikas šķidrumos, polivinilhlorīda plastmasās, krāsās, līmēs u.c. PHB noderēja kā plastifikators, jo tiem ir liela izturība pret ķīmisko sadalīšanos.
 
PHB ir raksturīga liela stabilitāte jeb noturīgums, Šīs vielas ir sastopamas   notekūdeņu dūņās, atmosfēras gaisā (no atkritumu dedzināšanas iekārtām u.c. avotiem). PHB ir līdzīgs DDT un citiem hlororganiskajiem pesticīdiem. PHB ir tik plaši izplatīti, ka pastāv viedoklis, ka tie ir sastopami ikviena cilvēka organismā. Dabīgajā vidē visaugstākie PHB līmeņi bija novērojami jūras zivīs (mencas, siļķes, lasis)  un dzīvniekos, kas ēd šīs zivis. 
 
20. gs. 60. un 70-tajos gados Baltijas jūrā bija vērojama roņu un citu roņveidīgo sugu pārstāvju izmiršana.  Kopš PHB izmantošana tika aizliegta (atstājot tikai slēgtajās sistēmās līdz 2010. gadam – līdz to nolietošanas laika beigām) PHB piesārņojums ievērojami samazinājās, bez tam arī PHB saturošus atkritumus sāka sadedzināt  ļoti augstās temperatūrās. Pētījumi Zviedrijā parādīja, ka PHB ir vēl  satopami hermētiķu un grīdas segumu sastāvā 60-tajos  gados celtajās dzīvojamās mājās.  PHB produkti un hlororganiskie pesticīdi ir piesārņoti ar citiem hlorētiem savienojumiem mazos daudzumos - polihlorētiem dibenzo –p- dioksīniem  un dibenzofurāniem, kas ir ļoti toksiskas vielas. Dioksīni un furāni nekad nav speciāli ražoti, bet tie veidojas kā blakus produkti hlora savienojumu ražošanas procesā vai arī to degšanas procesā.  Šajā toksisko vielu grupā ietilpst visbīstamākā  viela – 2,3,7,8 – TCDD, kuras viena deva,  mikrograms uz 1 kg ķermeņa svara,  ir pietiekama, lai nogalinātu jūras cūciņu, lai gan  kāmis savukārt var izturēt tūkstoš reizes lielākas devas.
 
2. Kā NOP nonāk cilvēka organismā
 
Cilvēki un dzīvnieki dabā tiek pakļauti visam NOP iedarbības spektram. NOP sastop visā pasaulē, no pat Arktikas līdz Antarktīdai – piesārņojošās vielas, kļūstot gaistošas zemeslodes karstajos apgabalos, pārvietojas ar gaisa masām tālu, līdz pat aukstākiem apgabaliem, kur kondensējas, piesārņojot virszemes ūdeņus un augsni,   uzkrājoties  zivju, plēsīgo putnu un mājdzīvnieku organismos. Ir konstatēta t.s. biomagnifikācija pārtikas ķēdē – vislielākā iedarbība vērojama uz tiem organismiem, kas atrodas pārtikas ķēdes augšgalā. Maksimālā dioksīna koncentrācija, ko saskaņā ar jaunākajiem pētījumiem cilvēks drīkst uzņemt ar pārtiku ir 4 pikogrami dienā uz ķermeņa svara kilogramu ( 1pikograms (pg) – 10-12 g)  jeb 35 pg /kg/ nedēļā.
 
NOP iedarbības pētījumi ir saistīti galvenokārt ar zināmiem toksiskiem piesārņotājiem – DDT, PHB un dioksīniem. Cilvēkiem ir grūti konstatēt piesārņojuma iedarbības sekas, jo ētisku apsvērumu dēļ eksperimenti ar cilvēkiem  netiek veikti. Ir veikti tikai retrospektīvi pētījumi cilvēkiem, kuri cietuši ķīmiskās avārijās darba vidē vai arī apēduši saindētu pārtiku. Šie pētījumi neatspoguļo vispārējo iedarbības situāciju, jo avāriju gadījumos NOP uz cilvēkiem iedarbojas daudz lielākās koncentrācijās.  Tomēr epidemioloģisko pētījumu rezultāti pēdējos gados parāda zināmas tendences, kas varētu liecināt par NOP piesārņojuma nelabvēlīgo ietekmi noteiktās populācijas grupās, kas uzturā bieži un regulāri lieto zivis: bērniem ir grūtības ar mācībām, sliktāka  atmiņa, vērojams zemāks jaundzimušo svars u.c. nelabvēlīgas parādības. Šos rezultātus pagaidām ir grūti izskaidrot, tomēr Zviedrijā šajā sakarībā tika  noteikti ierobežojumi zivju patēriņam – sievietēm  reproduktīvā vecumā un meitenēm  ierobežot Baltijas lašu un siļķu lietošanu līdz 1 reizei nedēļā, bet sievietēm grūtniecības laikā - ne biežāk kā 1 reizi mēnesī.
 
Parasti NOP vielas visbiežāk tiek uzņemtas  ar piesārņotu  pārtiku. Zvejniekiem Zviedrijā ir konstatētas lielākas DDT, PHB un  dioksīna koncentrācijas nekā pārējiem. Tāpat arī Kanādā un Grenlandē mednieku ģimenēm, kas uzturā lieto roņu un vaļu gaļu, konstatēja lielākas PHB koncentrācijas nekā vidēji Eiropas un Ziemeļamerikas populācijām. NOP var uzņemt arī zīdaiņi ar mātes pienu, kā arī jau iepriekš - atrodoties mātes organismā caur placentu, ja mātes asinīs atrodas šīs vielas.
 
Eiropā, līdz ar aizliegumu izmantot NOP vielas, speciālo  monitoringa programmu rezultāti liecina, ka situācija ir uzlabojusies un piesārņojuma līmenis   ir ievērojami samazinājies.   Tomēr ņemot vērā NOP iespēju “pārvietoties” lielos attālumos, kā arī šo vielu uzkrāšanos organismā  – nevar izslēgt iespējamo iedarbības risku.
 
Darba vidē NOP visbiežāk nokļūst, ieelpojot piesārņotu gaisu, galvenokārt tikai neparedzētās situācijās, kad ir notikusi avārija: 1976. gadā Itālijā Seveso pilsētā rūpnīcā, kas ražoja fenoksietiķskābi, noplūda vairāki kilogrami dioksīna. Pēc avārijas dažu nedēļu laikā bija vērojami mājdzīvnieku un meža zvēru nāves gadījumi, kā arī  vērojami akūtas saindēšanās simptomi vairākiem simtiem cilvēku, bet nāves gadījumu nebija. Turpmāk šos cilvēkus novēroja, lai konstatētu iespējamo saistību turpmākajā dzīvē ar dzemdību defektiem un ļaundabīgajiem audzējiem. 
 
Zviedrijā – tika lietots līdzeklis pret nevēlamu koku augšanu, kas arī saturēja ar dioksīnu piesārņotu fenoksietiķskābi. Darbiniekiem, kas veica smidzināšanas darbu, turpmākajā dzīvē novēroja lielāku saslimstību ar ļaundabīgajiem audzējiem – mīksto audu sarkomu un ļaundabīgo limfomu. Neviens no šiem novērojumiem netika apstiprināts ar vispatverošiem plašiem pētījumiem, lai varētu pieņemt galīgos secinājumus gan attiecībā par dzemdību defektu risku, gan arī par neparastu vēža formu izcelsmi saistībā ar dioksīnu iedarbību.
 
3. Kā NOP iedarbojas uz cilvēka organismu (Iedarbība uz veselību)
 
Vispirms jāatzīmē, ka jebkuru svešu ķīmisko vielu cilvēka organisms uztver kā traucējumu molekulārajā līmenī. Ja organisma pretošanās spējas molekulārajā līmenī tiek pārsniegtas, tad iedarbības efekti izplatās  šūnu līmenī, tālāk audos un orgānos. Visjūtīgāk reaģē nervu sistēma un hormonālā sistēma, it sevišķi augļa vai maza bērna organismā.
 
Šūnas kodolā ir jānonāk gala signālam – pareizai informācijai, lai nodrošinātu šūnu aktivitāti un visu organisma struktūru funkcionēšanu. Procesu regulēšana šūnās notiek, apspiežot vai stimulējot īpašus gēnus, piedaloties t.s. ķīmiskajiem ziņotājiem. Svešajām vielām iesaistoties šajā shēmā, rodas darbības traucējumi, kas rada nelabvēlīgas sekas. Ir konstatēts, ka NOP traucē hormonu un citu ķīmisko ziņotāju ražošanu un  transportu organismā.
 
Ir konstatēts, ka NOP vielu sadalīšanās produkti (metabolīti) organismā veido šķīstošus savienojumus un rada traucējumus: PHB metabolītiem organismā ir līdzīga struktūra ar vairogdziedzera hormonu tiroksīnu. Šī līdzība dod tam iespēju ar 10 reizes lielāku piesaistīšanās spēju darboties tiroksīna vietā, tādējādi traucējot tiroksīna transportu organismā, kura sekas ir sevišķi jūtamas augošam organismam. PHB metabolīti pazemina A vitamīna līmeni, iedarbojas kā paša organisma dzimumhormoni – pieaugušajiem cilvēkiem vājina to reproduktīvās spējas, bet embrija  stadijā – veicina dzimumorgānu attīstības anomālijas sievišķā virzienā.
 
Dioksīni, nepārveidojoties organismā, darbojas kā viltus ziņotāji, ietekmējot  aizkrūts dziedzera (gl. Thymus) darbību un organisma imūno sistēmu – samazinās aktivēto limfocītu jeb T šūnu skaits, padarot organismu uzņēmīgu pret infekcijām. Embrija  attīstības stadijā šī iedarbība rada visnelabvēlīgākās sekas. 
 
Dioksīni iedarbojas uz epitēlija šūnām (ādā un ap iekšējiem orgāniem), veicinot keratīna ražošanu – āda sabiezē un sacietē, mainās  tās pigmentācija. Ja šī iedarbība notiek embrija attīstības periodā, var tikt kavēta šūnu diferencēšanās, tiek traucēts A vitamīna metabolisms un aknu funkcijas.  Dioksīni kavē A vitamīna uzkrāšanos aknās, tādēļ tas palielinātā daudzumā izdalās asinīs un nierēs, radot patoloģiskas izmaiņas – embrija augšanas traucējumus, pieaug keratīna ražošana un tiek veicināta audzēju attīstību.
 
Jāatzīmē, ka novērojumi cilvēku grupās, kurām bija saskare ar NOP (20. gs. 70.-80-tie gadi) liecina par zināmu tendenci – pieaug saslimstība ar vēzi, lai gan nevar izslēgt arī citu faktoru iedarbību. Tā piemēram, 18 gadus pēc saindēšanās ar rīsu eļļu Japānā 1968. gadā lielākajai daļai cietušo vīriešu konstatēja aknu vēzi, bet šis efekts nebija vērojams sievietēm.
 
Zviedrijā – tika veikti epidemioloģiskie pētījumi zvejniekiem – kopējais vēža gadījumu skaits bija normāls, bet kuņģa vēža risks bija dubultojies. Izmeklējot zvejnieku sievas, konstatēja, ka viņām pastāv 35% lielāks risks saslimt ar krūts vēzi, bet nebija iespējams noteikt tiešas sakarības starp vēža gadījumiem un NOP līmeni pārtikā. Tomēr  arvien vairāk pētījumu liecina, ka pastāv statistiski nozīmīgs vēža gadījumu skaita pieaugums cilvēku grupās, kuri bija pakļauti lielu dioksīna koncentrāciju iedarbībai pirms daudziem gadiem.  Tāpat arī pastāv norādījumi, ka NOP var radīt paaugstinātu jutīgumu pret slimībām, iedarboties uz reproduktīvo sistēmu, ietekmēt nervu sistēmu un radīt garīgās attīstības traucējumus. Īpaši jutīgi ir embriji un bērni – saņemot   barības vielas caur placentu, mātes pienu vai uzturā lietojot ar NOP piesārņotus produktus.
 
4. Kā samazināt NOP risku
 
  1. Daudzas NOP vielas vēl tiek lietotas, ir nepieciešama šo vielu  inventarizācija visā pasaulē, ne tikai ES valstīs, stratēģijai ir jābūt globālai. 1998. gadā Orhusā ANO Eiropas Ekonomikas komisija pieņēma protokolu “Par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem”, bet 2001. gada 22. maijā  Stokholmā tika pieņemta konvencija par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem. Tā nosaka prasības un pasākumus, kas ir jāveic valstīm, lai kontrolētu NOP rašanās procesus, importu, eksportu, izmantošanu un apglabāšanu. 2004. gada 28. septembrī Latvijas Republikas Saeima izsludināja likumu “Par Stokholmas Konvenciju Par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem”, pieņemot un apstiprinot Konvencijas prasību izpildi arī Latvijā. Latvijas Republikas Saeima vienlaicīgi  apstiprināja arī 1979. gada 13. novembra Konvencijas par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos un 1998. gada 24. jūnija Protokolu par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem. 
     
  2. Stokholmas Konvencija, kura stājās spēkā 2004. gada 17. maijā, ir globāls dokuments, kura mērķis ir radīt pārliecību, lai Konvencijas pielikumā norādītās NOP vielas (skat. pielikumu) turpmāk netiktu ražotas, lietotas, importētas un eksportētas. Tāpat arī jāaptur vai jāsamazina  NOP vielu nejaušas izdalīšanās gadījumi. Pielikumā  minētas 12 vielas, desmit no tām tiek rūpnieciski ražotas, kā pesticīdi un/vai rūpnieciskie ķīmiskie produkti, bet divas vielas – dioksīni un furāni ir dedzināšanas procesa vai rūpnieciskās ražošanas blakusprodukti. Savukārt Protokola par noturīgajiem organiskajiem piesāŗnotājiem, kurš ir stājies spēkā 2003. gada 23. oktobrī, mērķis ir likvidēt jebkuru NOP izdalīšanos un emisiju – galvenokārt 16 vielu, saskaņā ar riska kritērijiem. Tās ir 11 pesticīdi, 2 rūpnieciskās ķīmiskās vielas un 3 blakus produkti – piesārņotāji  (skat. pielikumu).
     
  3. Eiropas Savienības Komisija ievieš ES stratēģiju dioksīnu, furānu un polihlorēto bifenilu jomā (Brisele, 13.04. 2004.). Šī  stratēģija, kas paredzēta 10 gadu ilgam periodam,  ietver gan īslaicīgas, gan vidējas, gan ilglaicīgas darbības, galvenokārt uzsverot pētniecības nozīmi, sabiedrības informēšanas palielināšanu un sadarbību starptautiskajā līmenī, kā arī NOP vielu emisiju monitoringu gaisā, ūdenī un augsnē. 2003. gada septembrī tika sagatavota dioksīna un PHB monitoringa programma  Baltijas reģionam. 2004. gada martā darba grupa noteica rekomendācijas un rīcību Eiropas Komisijas Vides un veselības rīcības plānam 2004-2010., kā vienu no prioritātēm ietverot ar NOP saistīto problēmu.  2003. gada 12. jūnijā Komisija pieņēma priekšlikumus direktīvas papildinājumiem.
     
  4. Latvijā saskaņā ar Stokholmas Konvencijas ieviešanu ir pārskatīta likumdošana šajā jomā, veikta NOP vielu un produktu, un objektu, kas saistīti ar NOP vielām, inventarizācija, izvērtēta nacionālā infrastruktūra un institūciju kapacitāte NOP menedžmentam, t.sk. monitoringam, pētniecībai. 2004. gadā ir apstiprināts Nacionālais ieviešanas plāns par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem 2004. – 2020. gadam (stratēgija un rīcības programma).
     
  5. Latvijā  pirms iepriekšminētā dokumenta izstrādāšanas tika pieņemti jau vairāki normatīvie dokumenti, kas noteica maksimāli pieļaujamās koncentrācijas  NOP  vielām   pārtikas produktos (MK noteikumi par pārtikas piesārņojumu), ierobežoja bīstamu ķīmisku vielu un bīstamu ķīmisku produktu lietošanu un tirdzniecību,  noteica kārtību un pareizu rīcību darbībai ar bīstamajiem atkritumiem u.c.
     
  6. NOP risku var samazināt, ieviešot alternatīvus ķīmiskus risinājumus līdz šim pielietoto toksisko vielu vietā. Īpaši aktuāli Latvijā ir samazināt dioksīnu un furānu iespēju nonākt vidē, jo šīs NOP vielas visbiežāk rodas netīši, kā citu fizikāli – ķīmisku procesu – rūpnieciskās ražošanas, nepilnīgas sadedzināšanas blakus produkti.  Nepieciešams sniegt informāciju    iedzīvotājiem, kā rīkoties, lai nepieļautu dioksīnu un furānu veidošanos – nededzināt kūlu, nededzināt mājsaimniecības atkritumus.  Jāņem vērā, ka desmitiem gadu laikā pat visnoturīgākie organiskie piesārņotāji sadalās nekaitīgākās sastāvdaļās.
 
Pielikums.  NOP vielas, kuras ietvertas Stokholmas  Konvencijas un Protokola  pielikumos
 
Stokholmas Konvencijā noteiktas  12 vielas, no tām 6 vielas ir aktuālas Latvijā:
 
  • DDT insekticīds, kuru plaši izmantoja II Pasaules kara laikā, lai pasargātu karavīrus un vietējos iedzīvotājus no malārijas, tīfa un citām slimībām.To vēl joprojām izmanto atsevišķās valstīs, lai cīnītos ar malāriju. Latvijā DDT plaši izmantoja laika posmā no 1961. līdz 1968. gadam. Latvijā DDT aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1967. gada.
     
  • Dioksīni netīšas izplūdes vielas, kas rodas nepilnīgas sadedzināšanas, atsevišķu ķīmisko produktu ražošanas, metāla pārstrādes, pārkausēšanas un papīra balināšanas ar hloru procesos. Dioksīni atrodami automašīnu izplūdes gāzu sastāvā, tabakas dūmos u.c. Kancerogēna viela. Izplūdes iespējami jāsamazina.
     
  • Furāni netīšas izplūdes vielas, kas rodas dioksīniem līdzīgos procesos. Furānus var atrast  PHB maisījumos. Ļoti kancerogēnas vielas.
     
  • Heptahlors insekticīds, lai nogalinātu insektus un termītus, arī malāriju pārnēsājošos odus un augsnē dzīvojošus kukaiņus. Nelielos apjomos ticis izmantots arī Latvijā kā sēklu kodināšanas līdzekļa sastāvdaļa. Latvijā to aizliegts ievest, izplatīt un lietot no 1986. gada.
     
  • Polihlorētie bifenili (PHB) rūpniecībā tiek izmantoti kā siltumu izolējoša viela. Tiek izmantoti elektrības transformatoros, kondensatoros, kā piedva krāsās, oglekli nesaturošos kopējamos papīros un plastmasas izstrādājumos. Latvijā pašlaik tiek izmantoti dažādās ar energoapgādi saistītās iekārtās – transformatoros un kondensatoros.
     
  • Toksafēns (arī kampehlors) insekticīds, aizsardzībai pret insektiem kokvilnā, labībā, augļos, riekstos un dārzeņos. Tiek izmantots  mājlopu ērču un ērcīšu apkarošanai. Latvijā tika izmantots no 1966. gada līdz 1993. gadam. Latvijā to ir aizliegts ievest, izplatīt un izmantot no 2000. gada.
 
Vielas, kas Latvijā nav izmantotas:
 
  • Aldrīns insekticīds (pesticīds) pret termītiem un siseņiem.
  • Hlordāns plaša spektra insekticīds – termītu un citu lauksaimniecībai kaitīgu kukaiņu iznīcināšanai.
  • Dieldrīns – insekticīds, pret termītiem un tekstilizstrādājumu parazītiem, izmanto cīņā pret insektu izraisītām slimībām un insektiem lauksaimniecībā izmantojamās augsnēs.
  • Endrīns -  insekticīds izsmidzināšanai uz kokvilnas un citu augu kultūru lapām, izmanto arī cīņai pret pelēm un citiem grauzējiem.
  • Heksahlorbenzols (HHB) fungicīds, cīņai pret sēnītem, kas bojā pārtikas graudus. Tas izdalās arī kā blakus produkts notektu ķīmisko vielu ražošanas laikā, kā arī līdzīgos procesos, kādos rodas dioksīni un furāni.
  • Mirekss insekticīds, izmanto pret skudrām un termītiem. Tiek izmantots, kā pretaizdegšanās līdzeklis plastmasas, gumijas un elektriskajās precēs.
 
NOP vielas, kuras ietvertas tikai Protokola pielikumā. 
 
  • Hlordekons insekticīds.
  • Heksabrombifenils pretaizdegšanās līdzeklis.
  • Heksahlorcikloheksāns (HCH, tai skaitā lindāns) insekticīds un rūpnieciska ķīmiska viela.
  • Policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži (PAO) parasti rodas dabiskā ceļā, var rasties arī nepilnīgas sadegšanas laikā. Var tikt ražoti izmantošanai medicīnā, kā arī izmantoti krāsu, plastmasu un pesticīdu rašošanas procesos. Iespējami jāsamazina nejaušas rašanās izplūdes.
 
Vielas, kuras pašlaik nav ietvertas nevienā Konvenciju sarakstiem, bet kuras Eiropas Savienības Komisija ierosina ietvert Stokholmas Konvencijas un Protoloka  pielikuma sarakstos: 
 
  • Heksahlorbutadiēns rūpnieciska ķīmiskā viela.
  • Oktabromdifenilēteris liesmu slāpētājviela.
  • Pentabromdifenilēteris liesmu slāpētajviela.
  • Pentahlorbenzols  - rūpnieciska ķīmiskā viela, fungicīds.
  • Polihlorētie naftalēni izmanto kabeļu izolācijai, koksnes konservēšanai, un arī kā  motoreļļas piedevu un kā piedevu krāsu ražošanā.
  • Īsās ķēdes hlorētie parafīni izmanto metāla apstrādes  šķīdumos un ādu apstrādes produktos